25/01/2026
Labrīt te atkal es 😅
Mammu, nu kāpēc tu man atkal sūti tās bildītes?!
“Labrīt”, “Eņģeļu dienā”… Man no viņām telefons jau karas! Vai tu vari vienkārši rakstīt par lietu? Vai vispār nerakstīt, ja nav nekādu jaunumu? Es strādāju, man nav laika lasīt tavus pantiņus par kaķīšiem!
Mārtiņš aizkaitināti nometa viedtālruni uz galda. Ekrāns vēl spīdēja, rādot kartīti ar pūkainu zaķi un uzrakstu: “Lai diena ir saulaina!”
Viņam bija trīsdesmit pieci. Viņš bija vadošais programmētājs lielā IT uzņēmumā. Viņa dzīve sastāvēja no dedlainiem, “Zoom” zvaniem, sprintiem un bezgalīgas informācijas plūsmas.
Viņa mamma, dzīvoja mazā ciematā trīssimt kilometru attālumā. WhatsApp viņa bija apguvusi pirms pusgada, kad Mārtiņš uzdāvināja viņai savu veco telefonu.
Un kopš tā laika viņa dzīve bija pārvērtusies par īstu bilžu elli.
Katrs rīts sākās ar “kafijas tasīti” pikseļos. Katrs vakars beidzās ar “sargeņģeli”.
Sākumā Mārtiņš pieklājīgi atbildēja ar smaidiņiem. Tad sāka ignorēt. Bet šodien viņš vairs neizturēja.
Mamma izlasīja dēla ziņu.
“Nerakstīt, ja nav jaunumu.”
Viņa paskatījās pa logu. Aiz loga lija pelēks rudens lietus. Kādi gan viņai ir jaunumi? Ka kaķis noķēra peli?
Ka kaimiņiene tante atkal sastrīdējās ar pastnieku?
Ka asinsspiediens no rīta uzlēca līdz simt astoņdesmit?
Vai tie ir jaunumi dēlam, kurš “rada digitālo nākotni”?
Viņa klusi nopūtās, noslaucīja asaru ar lakatiņa stūrīti un izdzēsa vakarā sagatavoto kartīti ar vēlējumu labu nakti.
“Labi, Mārtiņ. Nerakstīšu,” viņa uzrakstīja ar vienu pirkstu, ilgi trāpot pareizajos burtos. Un izdzēsa. Kāpēc traucēt?
Viņa vienkārši nolika telefonu uz kumodes.
Mārtiņš baudīja klusumu. Nekādu vibrāciju kabatā. Nekādu muļķīgu video.
“Beidzot saprata,” viņš nodomāja.
Pagāja nedēļa.
Piektdienas vakarā viņš sēdēja bārā ar draugiem.
Manējā vakar atsūtīja video, kā gurķus sālīt, — smējās kolēģis. — Saka — noderēs!
Visi smējās.
Mārtiņš izvilka telefonu. Atvēra čatu ar mammu.
Pēdējā ziņa — no viņa: “…VAI VISPĀR NERAKSTĪT.”
Statuss: “Bija tiešsaistē pirms 6 dienām.”
Mārtiņam palika dīvaina sajūta. Mamma nekad neatslēdza internetu. Viņa vienmēr teica:
“Ja nu tu piezvanīsi, bet es nepamanīšu.”
Viņš sastādīja viņas numuru. Turpinājums ⬇️
